“Nedod, Dievs, esmu slima – vecāki mani norok”-Latviete piedzīvo šausmas atgriežoties Latvijā no koronavīrusa skartās Itālijas
2. Zvanot uz infekcijas slimību centru, sakot, ka jums jāiet pie ģimenes ārsta, jāņem slimības lapas un jāsēž mājās;
3. Zvanot uz ģimenes ārstu (kuru nekad neapmeklējam slimības dēļ, jo principā mēs neslimojam), otrs klausules gals ir pilnīgā neziņā. Pajautājiet, vai es biju lidmašīnā, kur atradās irānis? Nu, vismaz autobusā? Kāpēc es biju Itālijā? Un kas tagad būtu jādara GAS? Bet sola atvērt slimību lapu;
4. Pēc pāris stundām atzvaniet pie ģimenes ārsta un sakiet, ka nebūs slimības lapu, jo rīcības plāns neparedz šādu iespēju nedarbiem
5. Zvaniet vēlreiz uz Latvijas Infektoloģijas centru, tur šokā – kā jūs nedodiet slimības lapu? Es saku, ka strādāju ar bērniem un senioriem, no otras puses, dāma – noteikti neiešu šeit strādāt. Pāris kādu piemin un pēc tam paziņo, ka viņiem joprojām ir jāzvana uz Slimību un profilakses centru, jo viņi koordinē visu koronāro procesu, bet infektologi tikai ārstē;
6. Zvaniet, labi, uz Slimību profilakses un kontroles centru, paskaidrojot, ka jums jāiet pie ģimenes ārsta, jāsaņem paziņojums, ka šobrīd esat “praktiski vesels” un vienkārši dodieties uz darbu. Jā, viņi saprot, ka bērni, ka kolēģi, ka ar hroniskām slimībām, bet šāda izziņa vismaz ļauj man teorētiski būt veselai. Jā, Lietuvā un Igaunijā šādos gadījumos mēs varam iegūt B lapas, taču mēs noteikti nemainīsimies, kamēr nebūsim pirmie.
